Ezeri. Starptautiski nozīmīgs mitrājs – Kaņiera ezers – putnu un īpaši aizsargājamo augu sugu ziņā ir viens no bagātākajiem ezeriem Latvijā. Ezers ir ļoti sekls (vidējais dziļums ap 0,6 m), vietām atsedzas dolomīta grunts, savukārt citviet raksturīgs biezs dūņu slānis. Ezerā sastopamas mieturaļģu jeb hāru audzes un raksturīgas plašas niedru un mazākas dižās aslapes, vilkvālīšu un meldru audzes. Ezerā caur sarežģītu niedrāju un slīkšņu labirintu ar purvpaparžu, garlapu skābeņu un velnarutku ceriem ietek Slocenes upe, kas posmā no Valguma ezera tek galvenokārt caur neskartu purvainu mežu masīvu. Jau hercoga Jēkaba laikā tika izrakts kanāls (Starpiņupe), kas savieno Kaņieri ar jūru. 20. gs. sākumā tas tika padziļināts un ezers tika nolaists, lai iegūtu lauksaimniecības zemes. Taču zemes izrādījās neauglīgas, un 1965. gadā uz Starpiņupes tika uzbūvētas pirmās slūžas un atjaunots ezera ūdenslīmenis, līdzīgs tam, kāds tas bija pirms nosusināšanas. Slūžas atjaunotas 2006. gadā.
Līdzīgi Kaņierim, arī Slokas, Aklais ezers un Dūņieris ir sekli piekrastes ezeri ar stipri kaļķainu ūdeni, mieturaļģu, niedru, vilkvālīšu un meldru audzēm. Šeit aug vairākas retas ūdensaugu sugas, kas sastopamas tikai nedaudzos Latvijas piejūras ezeros – jūras najāda, purva diedzene, dižā aslape un pusgrimusī raglape.
Šo ezeru īpašās vērtības ir lielā ūdensputnu daudzveidība – nozīmīgas to ligzdošanas, atpūtas un barošanās vietas caurceļošanas laikā. Lai veicinātu dabas vērošanu un nodrošinātu putniem piemērotu, netraucētu vidi, ĶNP ūdensputnu medības ir aizliegtas.
Dziļākais ĶNP teritorijā esošais ezers ir Valguma ezers, kura dziļums sasniedz 27 m un kas atrodas dziļā subglaciālā vagā ar augstiem, mežainiem krastiem. Cauri ezeram tek Slocene, tādēļ ezeru, īpaši agrākajos gados, stipri ietekmējis upes atnestais piesārņojums no Tukuma notekūdeņiem. Ezerā vasarās reizēm vērojama zilaļģu ziedēšana, kas liecina par ūdens piesārņojumu. Slocenes radītais piesārņojums ietekmē arī ūdens kvalitāti Kaņiera ezerā.
Upes ĶNP teritorijā ir lēni tekošas. Lielākā no tām ir Lielupe, bet Slocene savieno Kaņiera un Valguma ezerus, lejtecē to varētu dēvēt arī par Latvijas džungļu upi tās krastos augošo neskarto un pārmitro mežu dēļ. Upe lejtecē pie Kaņiera šķērso rezervāta zonu, kur apmeklētājiem nav atļauts atrasties bez administrācijas atļaujas.
Īpatnēja ir Vēršupīte, kas cauri mežiem tek no Smārdes caur Ķemeriem uz Slokas ezeru. Tās gultnē daudzviet izplūst sēravoti, tādēļ Ķemeros novērojama upes ūdens krāsu daudzveidība dažādos gadalaikos un laikapstākļos. Upītes krastos izplatīti dabiski pārmitri melnalkšņu meži.
Kā citas lielākās ūdensteces minamas arī Džūkstes upe jeb Kauguru kanāls, kas XX gs. 30. gados meliorēta, Slampes upe (Džūkstes pieteka), kas meliorēta padomju gados un 2006. g. dabiskota, kā arī vairākas mazas upes: Skudrupīte, Skujupīte, u.c.
Sēravoti. Ķemeru apkārtnes sērūdeņi satur sērūdeņradi un tā disociācijas produktus - hidrogēnsulfīdu HS1- un sulfīda S2- jonus. Tas rodas bioķīmiskās reakcijās starp sulfātūdeņiem un purva ūdens organiskajām vielām‚ līdzdarbojoties sulfātus reducējošām baktērijām. Piemēram‚ Bertrama avotā konstatētas sekojošas sēra baktērijas: Beggiatoa minima‚ B. leptomitiformis‚ Chromatium perty‚ Ch. okenii‚ Ch. weissii‚ Ch. minus‚ Camprocystis roseo persicina‚ Thiospirillum sanguineum. Savukārt Labajā purvā grāvjos un dūņās sarkanīgi violetus pārklājumus uz ūdens veido Thiocopsa roseo-persicina Vinagradski.
Nosacīti sēravotus var dalīt divās grupās – sēravoti‚ kur neveidojas avotu purvi (izplūst grāvjos‚ ezerā zem ūdens līmeņa‚ daži avoti mākslīgi aprīkoti‚ piemēram‚ Ķirzaciņas paviljona avotiņš) un sēravoti‚ ap kuriem izveidojušies avotu purvi (Raganu purvā un pie Dūņiera). Interesantākie sēravoti apskatāmi Ķemeros – Ķirzaciņas paviljona avots, Slokas ezera R krastā pie skatu torņa, kur sērūdeņi izplūst ezera dibenā, un Raganu purvā, kur tie veido dīķus.
Jūra. ĶNP ietilpst Rīgas jūras līča akvatorija līdz 10 m dziļumam. Daļu jūras teritorijas aizņem smilšainie sēkļi. Piekrastes sēkļi ir nozīmīga zivju nārsta vieta, kā arī caurceļojošo ūdensputnu atpūtas vieta. Iepretī Lapmežciemam savukārt jūrā sastopama dolomīta grunts.
Lapa atjaunota 10-11-2008
© ĶNP
Lapa izveidota ĶNP, uzturētājs Kārlis Lapiņš
