Kultūrvēsturiski bagātākās vietas Ķemeru NP teritorijā ir Lapmežciema novads (Kaņiera pilskalns, Siliņupes akmens laikmeta apmetne) un Ķemeri, kuru vēsturiskā daļa ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis ar atsevišķiem, skaitā 7, valsts nozīmes arhitektūras pieminekļiem (viesnīca “Ķemeri”, ūdenstornis, luterāņu baznīca, Ķemeru parks ar parka arhitektūru, u.c.) Daudzas ēkas nopostītas abos Pasaules karos, vai gājušas bojā padomju gados.
Ķemeri. Vārds “Ķemeri” vēstures dokumentos pirmo reizi minēts 1561. gadā sakarā ar zemes gabala piešķiršanu šajā vietā zemniekam Kasparam Ķemeram. Zemnieka vārds tā arī devis nosaukumu tagadējam Jūrmalas pilsētas rajonam. Pastāv arī versija, ka vārds cēlies no Slokas mežsarga mājas “Ķemeres”. Mežsargs bijis pirmais, kas savā mājā patstāvīgi, bez ārsta uzraudzības, dziedniecības nolūkos sāka pielietot ārstnieciskās vannas. Ķemeri jau sen bija slaveni ar saviem dziedniecības avotiem. Pirmo Ķemeru dziedniecisko ūdeņu analīzi 1801. gadā veica Pēterburgas akadēmiķis T.Lovics. 1891. g. publicēti pirmie dati par dūņu izmantošanu ārstnieciskos nolūkos.
Nozīmīgākie apskates objekti Ķemeros:
• Dzelceļa stacija „Ķemeri”. I Pasaules karā nopostīto dzelzceļa stacijas ēku no jauna uzcēla 1922. gadā. Savulaik tā bijusi pirmā Latvijas brīvvalsts laikā uzceltā būve Ķemeros. Stacijas ēku vēlreiz pārbūvēja jau pēc II Pasaules kara. Mūsdienās dzelzceļa stacija sagaida Ķemeru iedzīvotājus un viesus, kuri ierodas ar vilcienu no Rīgas vai Tukuma puses.
• Viesnīca “Ķemeri” jeb „Baltais kuģis” (E. Dārziņa 28) - visiespaidīgākā un populārākā Latvijas brīvvalsts laika celtne, uzbūvēta 1936. gadā. To projektēja izcilais latviešu arhitekts Eižens Laube. Celtnes noformējumā bagātīgi izmantoti klasicisma arhitektūras elementi – kolonnas, balustrādes, pilastri, dzegas. Efektīvais novietojums ainavu parkā un monolītais veidojums rada pils iespaidu. Tajā pašā gadā komfortablā viesnīca ar vairāk nekā 100 numuriem, Ludviķa IV stilā iekārtoto halli, rožu istabu, bibliogrāfiskiem retumiem bagāto bibliotēku sāka uzņemt viesus. Tās svinīgajā atklāšanā piedalījās Latvijas prezidents K. Ulmanis. „Baltais kuģis” Latvijā ir arhitektoniski unikāla celtne, tādēļ ir vērts apskatīt kaut vai fasādi. Restaurācijas darbi viesnīcā notiek jau vairākus gadus. Piecstāvu ēka ar jumta terasēm un skatu torni centrā redzama A. Graubas 2000. gadā uzņemtajā kinofilmā „Baiga vasara”.
• Ūdenstornis. Netālu no viesnīcas „Ķemeri” virs parka kā milzu bāka paceļas sarkanīgs ūdenstornis – būvēts 1929. gadā. Projektējis arhitekts Fr. Skujiņš. Līdz II Pasaules karam kūrorta viesi no torņa galā ierīkotā skatu laukuma 42 m augstumā varēja aplūkot Ķemeru apkārtni.
• Ķemeru parks ar parka arhitektūru. Veselības atgūšana un atpūta nav iedomājama bez pastaigām svaigā gaisā. Tādēļ jau 1838. gadā Ķemeru kūrortā sāka veidot ainavu parku ar celiņu tīklu un dabas ainavā iesaistītiem arhitektūras elementiem – paviljoniem, rotondām. Pāri līkumotajai Vēršupītei, kas cauri parkam tek uz Slokas ezeru, uzcelti vairāki tiltiņi – „Muzikālais” ar notiņām margās, „Nopūtu”, „Kaprīžu” un citi. Vietās, kur upītē ietek sēravoti, tumšais ūdens iekrāsojas bālgans, bet gaisu piepilda īpašais sēra aromāts. Kūrorta ziedu laikos pa Vēršupīti un kanāliem bija iespējams braukāt ar nelielām laiviņām. Koku pavēnī parkā atradīsiet pieminekli Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem, aleju, kas nosaukta ārsta un profesora Aleksandra Lozinska vārdā, kā arī ārsta Jāņa Lībieša un gleznotāja Miervalža Ķemera gatves.
• Paviljons – rotonda “Mīlestības saliņa”. (arh. Fr. Skujiņš). Viens no Ķemeru parka arhitektūras izteiksmīgākajiem objektiem meklējams uz mākslīgi izveidotās „Mīlestības saliņas”. Jau kopš 19. gadsimta šeit atradies kokgriezumiem bagātīgi rotātais paviljons. Vēlāk uzceltajā mūra rotondā kūrorta viesiem piedāvāti dzērieni ar uzkodām un atskaņota mūzika. Rotonda laika gaitā ir stipri cietusi, un tai nepieciešami atjaunošanas darbi, tomēr romantiskais klusums visapkārt vēl joprojām šķiet valdzinošs.
• Restorāns “Jautrais ods”, tagad “Meža māja”, ir izteikts nacionālā romantisma arhitektūras paraugs. 1933. gada vasarā atvērto sporta un atpūtas kompleksu, kas vēlākos gados pārtapa par restorānu, nodēvēja par „Jautro odu”. Ēku projektējis arhitekts Fr. Skujiņš. Tās celtniecībā izmantots mūra un koku konstrukcijas apvienojums, stilizētas tautas celtniecībai raksturīgās detaļas un niedru jumts. Līdz II Pasaules karam te kūrorta viesiem tika piedāvātas izsmalcinātas maltītes un vakaros izklaide – dejas un kabarē programmas. Padomju varas laikā šeit darbojās bērnu sanatorija, bet šobrīd tā kalpo kā ĶNP administrācijas ēka.
• Ķemeru katoļu un luterāņu baznīcas. Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca uzcelta 1899. gadā un ir jaunākā no trim Ķemeru baznīcām. Turklāt tā būvēta no koka – līdzīgi kā lielākā daļa Ķemeru ēku. Savukārt luterāņu baznīca ir celta 1897. g., to projektējis arhitekts H. Šēls. Tā ir viena no nedaudzajām 19. gs. būvētajām mūra ēkām Ķemeros. Baznīcas altārgleznas „Kristus izdziedina slimos” (1943. g.) autors ir I. Zeberiņš.
• Sv. Pētera – Pāvila pareizticīgo baznīca paslēpusies koku ielokā kā piparkūku mājiņa, to rotā grezns kokgriezumu dekors. Tradicionālos sešus kupolus rotā apzeltīti krusti. Tā ir vecākā no trim Ķemeru baznīcām – celta 1893. gadā. Ja var ticēt nostāstiem, tad šīs koka baznīcas būvniecībai nav izmantota neviena nagla. Pie baznīcas ir piemiņas vietas abos pasaules karos kritušajiem.
• Ķemeru peldu iestāde. Ķemeru dziednieciskos resursus – sērūdeņus un dūņas – jau kopš 19. gadsimta sāka izmantot ārstnieciskām procedūrām – vannu peldēm. 1924. gadā šim nolūkam uzcēla speciālu ēku, kas savulaik bija viena no modernākajām Eiropā. Dūņu vannu 1. klase bija izveidota ar mehānisko karsto dūņu padevi un izlietoto dūņu pārpumpēšanu atpakaļ uz purvu. Padomju varas laikā šeit izvietoja kūrortpoliklīniku. Tās pagalmā izplūst sēravots, kuru izmantoja vannu peldēm.
• Sēravota paviljons „Ķirzaciņa”. Zinātāji saka, ka veselīgo sēravotu aromātu var sajaukt ar bojātu olu smaku. Ķemeros ir vairāk nekā 20 šādu avotu. Viens no tiem ir „Ķirzaciņa”, kas ieplūst Vēršupītē netālu no viesnīcas „Ķemeri”. Akmens skulptūras pakājē burbuļo bāli dzeltenais avots, kura ūdenī, rūpējoties par savu veselību, esot jānoskalo seja un rokas. Sērūdens ir dzerams, taču tā garša ir diezgan savdabīga.
Ķemeru nacionālā parka teritorijā ietilpst senie zvejnieku ciemati, kas izvietojušies gar piekrasti – Bigauņciems, Lapmežciems un Ragaciems.
Par Bigauņciemu nostāsts vēsta, ka klaušu laikos kādam igauņu zemniekam kopā ar trim dēliem izdevies izbēgt no sava bargā kunga muižas un laivā pa jūru viņi atbraukuši šai pusē. Ļaudis šo vietu iesaukuši par Igauņciemu. Vēlāk kāds izklaidīgs skrīveris dokumentos kļūdaini ierakstījis Bigauņciems.
Ragaciems savu nosaukumu ieguvis no zemes raga, kas iestiepjas tālu jūrā. Dzīve pie jūras nebija viegla – jūra zvejniekam dod iztiku, bet reizēm paņem dzīvību. Vienā laivā parasti zvejot devās trīs zvejnieki. Katram bija savi tīkli, bet laiva bija kopīpašums. Tā pakāpeniski izveidojās zvejnieku draudzes, piemēram, Ragaciemā “Paegļu draudze”, Lapmežciemā “Barkānu draudze”. Sākotnēji zvejnieki paši nožāvētās zivis ar zirgiem veda uz Ķemeriem, Sloku, ar kuģīti pat uz Jelgavu un Rīgu. Bet tirgošanās prasīja daudz laika, tālab zvejnieki izvēlēja no sava vidus kādu aktīvu cieminieku, kurš sazvejoto nogādāja pilsētā un pārdeva. Ragaciemā ir uzņemtas ainas no filmas „Ilgais ceļš kāpās”.
Lapmežciemā senāk bijuši lieli lapu koki - vareni simtgadīgi ozoli, oši, melnalkšņi, tādēļ ciems ieguvis šādu nosaukumu. Vēl ir nostāsts, ka Lapmežciema pirmais iedzīvotājs bija kāds vācietis ar uzvārdu Lappe. Jau 19. gs. Lapmežciems kļuva par vasarnieku iecienītu vietu, 1824. gadā atklāja diližansu satiksmi no Rīgas uz Lapmežciemu.
Lapmežciema novadā nozīmīgākie objekti ir:
• Siliņupes akmens laikmeta apmetne (III – II g.t.pr.Kr.) ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Šī neolīta laikmeta apmetne konstatēta 1954. g. izdarītajos arheoloģiskajos izrakumos. Cilvēki šajā ieplakā apmetušies kādus 5 gadu tūkstošus atpakaļ. Ūdens līmenim vēlāk ceļoties šī vieta pārpurvojusies un pamesta. Aiz sevis senie akmens laikmeta cilvēki atstājuši samērā biezu kultūras slāni, kas saturēja akmens, krama, kaula un dzintara atradumus, bagātīgas seno trauku paliekas.
• Kaņiera pilskalns (arī ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Par Kaņiera pilskalnu teikas stāsta, ka te dzīvojuši jūras laupītāji, kas reizēm kūruši ugunskurus un maldinājuši kuģus, lai tie uzskrietu uz sēkļa un tos varētu aplaupīt. Šis ir vienīgais pilskalns, kas atrodas tik tuvu jūrai, purvainā un neapdzīvotā vietā. Pilskalnu pirmais atklāja V. Dērings, taču līdz pat šai dienai tas nav arheoloģiski izpētīts un par tā izcelšanos ir dažādas versijas.
• Vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis ir Paugu viduslaiku kapsēta. (Šis arheoloģiskais objekts ir izpostīts apmēram 85% apmērā, jo LPSR laikā, izveidojot raķešu karaspēka daļu Ragaciemā, tas tika norakts un grunts ar kultūrslāni aizvesta.
• Lapmežciema sedums ar 5 tīklu būdām arī ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, lai gan pašu būdu vairs nav.
• Vietējās nozīmes vēstures piemineklis ir somu jēgeru kauju vieta (1916. g.).
• Interesanti ir kapu vārti Ragaciemā. Šajos kapos atrodas arī dzejnieka I. Ziedoņa dzimtas kapi.
• Interesanta ir arī bij. Bigauņciema skolas (vēsture, jo tajā kā skolotājs darbojies Vilis Lejnieks, vēlākais rakstnieks un dzejnieks Plūdonis (1874. – 1940.), bet kā skolnieks šo skolu apmeklēja Ansis Gulbis – literāts, sabiedriskais darbinieks un grāmatu izdevējs. Lapmežciema pagastā kādu laiku uzturējies arī Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce.
• Savdabīga, ar laupītāju darbību saistīta vēsture ir arī Gausajai jūdzei – piejūras meža strēlei starp Ragaciemu un Klapkalnciemu.
Lustūžkalns Smārdes pagastā.
Par Lustūžkalnu stāsta, ka 1494. – 1535. gadā te atradusies Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga medību pils Dagerhoveda, kas vēlāk pārbūvēta Kurzemes hercoga vajadzībām. Kāda teika vēstī, ka šajā kalnā arī Krievijas ķeizarienei Katrīnai bijusi ierīkota izpriecu pils. Viņai bijusi arī zelta kariete, un, lai cits to nedabūtu, viņa to nogremdējusi Valguma ezerā.
Robežakmens.
Akmens ir vērtīgs dabas un kultūrvēstures objekts, kas līdz šim nav bijis pieejams plašākas sabiedrības apskatei. Robežakmens atrodas uz Salas pagasta un Valgundes novada robežas. 19. gs. te bija robeža starp Vidzemes un Kurzemes guberņām. 18. gs. beigās šis robežakmens ir bijis ar daudz lielāku nozīmi, jo ir apzīmējis divu valstu robežu. Lai gan šajā akmenī nav iekalts gada skaitlis, iekaltās zīmes datējums un izcelšanās ir labi zināma. Ar 1660. gadā noslēgto Olivas miera līgumu, kas izbeidza zviedru – poļu karu, bija noteikts, ka teritorijai starp Daugavas grīvu un Lielupi uz augšu līdz Slokas upītei un no tās līdz jūrmalai pie Klapkalnciema jeb Slokas novadam ir jānonāk zviedru valdījumā. Šī vienošanās līdz pat Ziemeļu karam nebija izvesta dzīvē un Slokas apgabals palika Kurzemes hercogistes ziņā. Kad Krievija 1710. gadā Zviedrijas vietā kļuva par Vidzemes un Rīgas pārvaldītāju, tā mantoja arī Olivas miera līguma noteikumus. Vēlākos gados šī līguma sadaļa par Slokas novadu bija it kā piemirsta, bet kad Rīgas tirgotāji sāka nemitīgi sūdzēties par šķēršļiem, kurus viņu tirdzniecībai lika Kurzemes hercogiste, Krievijas impērija ķērās pie šīs robežas noregulēšanas. 1783. gada maijā Rīgā tika sasaukti Krievijas un Kurzemes hercogistes pārstāvji, kas noslēdza konvenciju par abu valstu robežu izmaiņām un ar to saistītajām saimnieciskajām un tiesiskajām lietām. Tūlīt pēc tam jaunā robeža tika iezīmēta arī dabā. Tas notika tikai 12 gadus pirms tam, kad visu Kurzemes hercogisti iekļāva Krievijas impērijas sastāvā.
Lapa atjaunota 14-11-2008
© ĶNP
Lapa izveidota ĶNP, uzturētājs Kārlis Lapiņš
