Kultūrvēsturiski bagātākas vietas Ķemeru NP teritorijā ir Lapmežciema pagasts (Kaņiera pilskalns, Siliņupes akmens laikmeta apmetne) un Ķemeri, kas ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības objekts ar ievērojamiem arhitektūras pieminekļiem (viesnīca “Ķemeri”, ūdenstornis, luterāņu baznīca, Ķemeru parks ar parka arhitektūru, u.c.) Daudzi vērtīgi kultūras pieminekļi nopostīti abos Pasaules karos, ir arī tādi, kuri aizgājuši bojā padomju gados.
Ķemeri. Vārds “Ķemeri” vēstures dokumentos pirmo reizi minēts 1561. gadā sakarā ar zemes gabala piešķiršanu šajā vietā zemniekam Kasparam Ķemeram. Zemnieka vārds tā arī devis nosaukumu tagadējam Jūrmalas pilsētas rajonam.
Pastāv arī versija, ka vārds cēlies no Slokas mežsarga mājas “Ķemeres”. Mežsargs bijis pirmais, kas savā mājā patstāvīgi, bez ārsta uzraudzības, dziedniecības nolūkos sāka pielietot ārstnieciskās vannas.
Ķemeri jau sen bija slaveni ar saviem dziedniecības avotiem. Pirmo Ķemeru dziedniecisko ūdeņu analīzi 1801.gadā veica Pēterburgas akadēmiķis T.Lovics. 1891.g. publicēti pirmie dati par dūņu izmantošanu ārstnieciskos nolūkos.
Ķemeru vēsturiskā daļa – Ķemeru kūrorts - ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības objekts. Vēl īpaši izdalāmi šajā pilsētas daļā ir 7 valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi:
• Viesnīca “Ķemeri” (arh. E .Laube) – E. Dārziņa 28;
Uzcelta 1936.g. Piecstāvu celtne ar jumta terasēm un torni centrā. Celtnes noformējumā bagātīgi izmantoti klasicisma arhitektūras elementi – kolonnas, balustrādes, pilastri, dzegas. Efektīvais novietojums ainavu parkā un monolītais veidojums rada pils iespaidu (celtne dēvēta arī par “balto kuģi”).
• Ūdenstornis (arh. Fr. Skujiņš) – E. Dārziņa 28;
• Ķemeru parks ar parka arhitektūru (K.M. Vāgners);
Veidots kā ainavu parks ar atbilstošu līkumotu celiņu tīklu, dabas ainavā iesaistītiem arhitektūras elementiem – paviljoniem, rotondām, tiltiņiem, mākslīgi veidotiem kanāliem, kas saistīti ar parkam caurtekošo Vēršupīti. Parka izveides pirmais posms 1851. – 1861.g. Pa Vēršupīti un kanāliem bija iespējams braukāt ar nelielām laiviņām.
• Paviljons – rotonda “Mīlestības saliņa” (arh. Fr. Skujiņš) – Ķemeru parkā;
• Piemineklis Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem – Ķemeru parkā;
• Restorāns “Jautrais ods”, tagad “Meža māja” (arh. Fr. Skujiņš)– Ķemeru NP administrācijas ēka;
Celts 1933.g. Ēka celtniecībā izmants mūra un koku konstrukcijas apvienojums. Stilizētas tautas celtniecībai raksturīgās detaļas un niedru jumts. Izteikts nacionālā romantisma arhitektūras paraugs. Padomju laikos ēkā atradās bērnu sanatorija.
• Ķemeru luterāņu baznīca (arh.H. Šēls) – A. Upīša 18.
Celta 1897.g., viena no nedaudzajām 19.gs. būvētajām Ķemeru mūra ēkām.
Lapmežciems. Lapmežciema pagastā atrodas 2 valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi:
• Siliņupes akmens laikmeta apmetne (III – II g.t.p.Kr.);
Šī neolīta laikmeta apmetne konstatēta 1954.g. izdarītajos arheoloģiskajos izrakumos. Cilvēki šajā ieplakā apmetušies kādus 5 gadu tūkstošus atpakaļ. Ūdens līmenim vēlāk ceļoties šī vieta pārpurvojusies un pamesta. Aiz sevis senie akmens laikmeta cilvēki atstājuši samērā biezu kultūras slāni, kas saturēja akmens, krama, kaula un dzintara atradumus, bagātīgas seno trauku paliekas.
• Kaņiera pilskalns.
Par Kaņiera pilskalnu teikas stāsta, ka te dzīvojuši jūras laupītāji, kas reizēm kūruši ugunskurus un maldinājuši kuģus, lai tie uzskrietu uz sēkļa un tos varētu aplaupīt. Pēc sava tipa pilskalns ir neparasts un atrodas arī neparastā vietā. Šis ir vienīgais pilskalns, kas atrodas tik tuvu jūrai, purvainā un neapdzīvotā vietā. Pilskalnu pirmais atklāja V.Dērings, taču līdz pat šai dienai tas nav arheoloģiski izpētīts un par tā izcelšanos ir dažādas versijas.
Vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis ir Paugu viduslaiku kapsēta. Vēl no kultūras pieminekļiem pagastā jāpiemin Lapmežciema sedums ar 5 tīklu būdām, kas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Vietējās nozīmes vēstures piemineklis ir somu jēgeru kauju vieta (1916.).
Aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā neparādās, taču kā kultūrvēsturisks objekts interesanti ir kapu vārti Lapmežciema pagasta Ragaciemā. Šajos kapos atrodas arī dzejnieka I. Ziedoņa dzimtas kapi.
Interesanta ir arī Bigauņciema vēsture, īpaši bij. Bigauņciema skolas vēsture, jo tajā kā skolotājs darbojies Vilis Lejnieks, vēlākais rakstnieks un dzejnieks Plūdonis (1874. – 1940.), bet kā skolnieks šo skolu apmeklēja Ansis Gulbis – literāts, sabiedriskais darbinieks un grāmatu izdevējs.
Lapmežciema pagastā kādu laiku uzturējies arī Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce.
Savdabīga vēsture ir arī Gausajai jūdzei – piejūras meža strēlei, kas atdala Lapmežciema pagastu no Engures pagasta. Tā kalpo kā iecienīta atpūtas vieta, pievilinādama atpūtniekus pat no tuvējām pilsētām – Jūrmalas, Tukuma un Rīgas.
Ķemeru nacionālā parka teritorijā ietilpst senie zvejnieku ciemati, kas izvietojušies gar piekrasti – Bigauņciems, Lapmežciems un Ragaciems, bet netālu no Kaņiera ezera divi mazāki ciematiņi – Antiņciems un Čaukciems.
• Par Bigauņciemu nostāsts vēsta, ka klaušu laikos kādam igauņu zemniekam kopā ar trim dēliem izdevies izbēgt no sava bargā kunga muižas un laivā pa jūru viņi atbraukuši šaipusē. Ļaudis šo vietu iesaukuši par Igauņciemu. Vēlāk kāds izklaidīgs skrīveris dokumentos kļūdaini ierakstījis Bigauņciems.
• Savukārt, Lapmežciema nosaukums radies,jo senāk tur bijuši lieli lapu koki – vareni simgadīgi ozoli, melnalkšņi, oši.
• Ragaciems savu nosaukumu ieguvis no zemes raga, kas iestiepjas tālu jūrā.
Dzīve pie jūras nebija viegla – jūra zvejniekam dod iztiku, bet reizēm paņem dzīvību. Vienā laivā parasti zvejot devās trīs zvejnieki. Katram bija savi tīkli, bet laiva bija kopīpašums. Tā pakāpeniski izveidojās zvejnieku draudzes, piemēram, Ragaciemā “Paegļu draudze”, Lapmežciemā “Barkānu draudze”. Sākotnēji zvejnieki paši nožāvētās zivis ar zirgiem veda uz Ķemeriem, Sloku, ar kuģīti pat uz Jelgavu un Rīgu. Bet tirgošanās prasīja daudz laika, tālab zvejnieki izvēlēja no sava vidus kādu aktīvu ciemnieku, kurš sazvejoto nogādāja pilsētā un pārdeva.
Lustūžkalns.
Par Lustūžkalnu stāsta, ka 1494. – 1535. gadā te atradusies Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga medību pils Dagerhoveda, kas vēlāk pārbūvēta Kurzemes Hercoga vajadzībām. Kāda teika vēstī, ka šajā kalnā arī Krievijas ķeizarienei Katrīnai bijusi ierīkota izpriecu pils. Viņai bijusi arī zelta kariete, un, lai cits to nedabūtu, viņa to nogremdējusi Valguma ezerā.
Robežakmens.
Akmens ir vērtīgs dabas un kultūrvēstures objekts, kas līdz šim nav bijis pieejams plašākas sabiedrības apskatei. Robežakmens atrodas Ķemeru nacionālā parka teritorijā, uz Salas pagasta un Valgundes pagasta robežas. 19.gs. te bija robeža starp Vidzemes un Kurzemes guberņām. 18.gs. beigās šis robežakmens ir bijis ar daudz lielāku nozīmi, jo ir apzīmējis divu valstu robežu.
Lai gan šajā akmenī nav iekalts gada skaitlis, iekaltās zīmes datējums un izcelšanās ir labi zināma. Ar 1660.gadā noslēgto Olivas miera līgumu, kas izbeidza zviedru – poļu karu, bija noteikts, ka teritorijai starp Daugavas grīvu un Lielupi uz augšu līdz Slokas upītei un no tās līdz jūrmalai pie Klapkalnciema jeb vienkāršāk Slokas novadam ir jānonāk zviedru valdījumā.Šī vienošanās līdz pat Ziemeļu karam nebija izvesta dzīvē un Slokas apgabals palika Kurzemes hercogistes ziņā. Kad Krievija 1710.gadā Zviedrijas vietā kļuva par Vidzemes un Rīgas pārvaldītāju, tā mantoja arī Olivas miera līguma noteikumus. Vēlākos gados šī līguma sadaļa par Slokas novadu bija it kā piemirsta , bet kad Rīgas tirgotāji sāka nemitīgi sūdzēties par šķēršļiem, kurus viņu tirdzniecībai lika Kurzemes hercogiste, Krievijas impērija ķērās pie šīs robežas noregulēšanas. 1783.gada maijā Rīgā tika sasaukti Krievijas un Kurzemes hercogistes pārstāvji, kas noslēdza konvenciju par abu valstu robežu izmaiņām un ar to saistītajām saimnieciskajām un tiesiskajām lietām. Tūlīt pēc tam jaunā robeža tika iezīmēta arī dabā. Tas notika tikai 12 gadus pirms tam, kad visu Kurzemes hercogisti iekļāva Krievijas impērijas sastāvā.
Lapa atjaunota 10-03-2007
© ĶNP
Lapa izveidota ĶNP, uzturētājs Kārlis Lapiņš
