Kvartāra nogulumi.
Ķemeru nacionālā parka teritorijā kvartāra nogulumi ir ļoti nevienmērīga biezuma un dažāda sastāva. Kvartāra nogulumus veido ledāja un tā kušanas ūdeņu veidoti nogulumi, Baltijas jūras dažādu attīstības stadiju nogulumi un mūsdienu purvu, upju un ezeru nogulumi, lokāli sastopami avotu nogulumi.
Kvartāra nogulumu biezums dažviet ir mazāks par pus metru, vislielākais nogulumu biezums ir kāpās un Lielā Ķemeru tīreļa kupola daļā, kur zem līdz 8,5 m biezā kūdras slāņa ieguļ vēl apmēram tik pat biezi kvartāra nogulumi, savukārt visbiezākais kvartāra nogulumu slānis konstatēts apraktajā ielejā pie Klapkalnciema -157 m.
Gandrīz ceturtdaļu no visa nacionālā parka teritorijas aizņem purvi, no kuriem lielākie ir Lielais Ķemeru tīrelis, Raganu un Zaļais purvs.
Kāpas Ķemeru nacionālajā parkā ir ne vien gar tagadējās jūras piekrasti, bet arī tās saglabājušās no iepriekšējās Baltijas jūras attīstības stadijas – Litorīnas jūras. Šī kāpu josla (Krāču kalni, Zaļā kāpa u. c.) stiepjas no Kaņiera dienvidu gala dienvidaustrumu virzienā un norobežo Piejūras zemienes Rīgavas līdzenumu no Tīreļu līdzenuma, kas atrodas uz rietumiem no kāpu joslas. Pēc Litorīnas jūras atkāpšanās izveidojās sekli lagūnu ezeri: Kaņieris, Dūņieris un Slokas ezers.
Pamatieži.
Zem kvartāra nogulumiem ieguļ Augšdevona Franas stāva ieži, no kuriem jaunākie (Ogres-Katlešu svīta) atrodas vienīgi parka dienvidu un dienvidaustrumu malā. Zem karbonātiski terigēnajiem Ogres-Katlešu svītas iežiem ieguļ slāņkopas, kuras veido Daugavas, Salaspils un Plaviņu svīta. Daugavas svītas iežu izplatība ir līdzīga kā Ogres-Katlešu svītai, lai gan tās izplatības robeža ir nedaudz vairāk uz ziemeļiem. Daugavas svītas dolomītus iegūst Kalciema karjerā. Lielākajā Ķemeru nacionālā parka teritorijā zem kvartāra iežiem ieguļ Salaspils svītas ieži, kuros ir ģipša starpslāņi. Pļaviņu svītas dolomīti zemkvartāra virsmā atsedzas nacionālā parka austrumos un ziemeļos, kā arī lokālo struktūru velves daļās, kur dažviet atsedzas arī terigēnā Amatas svīta.
Kaledonijas struktūrstāvā (kembrija, ordovika un silūra iežos) ir konstatēti vairāki lūzumi, no kuriem ar lielāko amplitūdu (~200 m) konstatēts gar Ķemeru nacionāla parka dienvidu un austrumu robežu esošais. Šis lūzums pieder pie Liepājas – Pleskavas lūzumu zonas, kas bijusi aktīva arī vēlākā laikā. Tektonisko kustību rezultātā veidojušās virkne lokālu ģeoloģisko struktūru.
Pamatklintājs parka teritorijā ieguļ 930-1050 m dziļumā, to veido Proterozoja metamorfie un magmatiskie ieži.
Pazemes ūdeņi.
Ķemeru nacionāla parka teritorija ir slavena ar sērūdeņiem, kuri tiek izmantoti Jaunķemeru kūrortos. Sulfātreducējošās baktērijas izmantojot pazemes ūdeņos esošos sulfātjonus un organiskās vielas bezskābekļa vidē veido sērūdeņradi. Ar sērūdeni bagātos ūdeņus jau izsenis veiksmīgi izmanto dažādu slimību ārsniecībā.
Ūdens apgādei izmanto dziļāk ieguļošos Gaujas horizonta ūdeņus.
Ārstniecībai izmanto Vidusdevona Narvas svītas nātrija hlorīdu minerālūdeni un Viduskembrija bromu saturošos minerālūdeņus.
Lapa atjaunota 10-03-2007
© ĶNP
Lapa izveidota ĶNP, uzturētājs Kārlis Lapiņš
