Ķemeru nacionālais parks ir mājvieta daudzām jo daudzām dzīvām radībām, tā ir teritorija, kur blakus mēģina sadzīvot gan cilvēks, gan dzīvnieki - lielākā daļa no Latvijā konstatētajām dzīvnieku sugām ir sastopamas arī šeit. Apskatoties Latvijas kartē, redzam, ka ĶNP atrodas unikālā vietā, tas savieno Kurzemes mežu masīvus ar tiem, kas otrpus Daugavai. Šai teritorijai ir būtiska loma tā saucamā ekoloģiskā koridora veidošanā, lai mūsu lielie dabas iemītnieki varētu netraucēti pārvietoties.
No abiniekiem šeit konstatētas 10 sugas: mazais tritons Triturus vulgaris, parastā varde Rana temporaria, purva varde R. arvalis, zaļā varde R. esculenta, dīķa varde R. lessonae un ezera varde R. ridibunda, brūnais varžkrupis Pelobates fuscus, parastais krupis Bufo bufo, zaļais krupis B. viridis un smilšu krupis B. calamita.
Purva varde apdzīvo lapu koku mežmalas, parasti purvu tuvumā, arī pļavas un krūmājus, to klajākās vietas. Riesta laikā purva varde izdala ļoti interesantu skaņu, kas atgādina tālas suņu rejas. Ja rodas vēlme to uzmeklēt tad zini, tās ir aktīvas krēslā un nakts stundās, arī mākoņainās dienās un pēc spēcīga lietus. ĶNP tā manīta Lielā Ķemeru tīreļa tuvumā.
Mazais tritons diezgan bieži sastopams visā Latvijas teritorijā, arī ĶNP. Parasti tas izvēlas nelielas ūdenstilpes ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni. Visvieglāk tas pamanāms pavasaros nārsta laikā, īpaši tēviņi, kuriem pa visu muguru izaugusi spurveida ādas kroka ar gaiši zilu svītru pār to un koši oranžu apmali. Tritoni nemaz nav tik izteikti ūdens dzīvnieki, kā varētu šķist! Pēc vairošanās sezonas tie pārceļas uz sauszemi un tur arī ziemo.
Smilšu krupis ir krietni mazāks un veiklāks par parasto krupi. Īso kāju dēļ tas var skriet tik veikli kā pele! Smilšu krupis Latvijā sasniedz sava izplatības areāla ziemeļaustrumu robežu, tādēļ pie mums tas ir visai reti sastopams, galvenokārt Piejūras zemienē. Tam nepieciešamas irdenas smilšainas vietas, lai varētu ierakties. ĶNP tam konstatēta tikai neliela atradne.
Līdzīgi abiniekiem ar savām prasībām pēc dzīves telpas ir rāpuļi. Parkā konstatētas 6 sugas: glodene Anguis fragilis, sila ķirzaka Lacerta agilis un pļavu ķirzaka L. vivipara, odze Vipera berus, zalktis Natrix natrix un gludenā čūska Coronella austriaca.
Sila ķirzaka ir krāšņākā mūsu ķirzaka. Tēviņi riesta laikā ir koši zaļi un diezgan viegli pamanāmi. Sila ķirzakas uzturas samērā sausās un saulainās vietās – izcirtumos, mežmalās, akmeņu kaudzēs un tml. ĶNP teritorijā visvairāk to var sastapt piekrastes teritorijā sausajos priežu mežos, kā arī Lielajā Ķemeru tīrelī.
Gludenā čūska ir retāk sastopamā čūska Latvijā. Tās atradnes ir visai nedaudzās vietās, tai skaitā arī ĶNP teritorijā, taču tie ir tikai novērojumi, speciāli sugas pētījumi nav veikti. Šī žņaudzējčūska labprāt uzturas sausos krūmājos, smilšainās nogāzēs, laucēs.
Viena no lielākajām parka vērtībām ir putni. Apmēram simts gadu laikā, kopš tagadējā ĶNP teritorijā tiek veikti ornitoloģiskie pētījumi, te konstatētas 237 putnu sugas. Tie apdzīvo visas pieejamās dzīvotnes, kādas ir parka teritorijā: ezerus, purvus, pļavas, mežus utt. Pētījumi parka teritorijā turpinās joprojām.
Pētījumu par zīdītājiem ĶNP teritorijā ir salīdzinoši maz, par dzīvnieku skaita dinamiku var spriest pēc oficiālo uzskaišu datiem, kas pieejami mežniecībās. Pavisam ĶNP teritorijā ir sastopamas 47 sugas, tai skaitā visas medījamo dzīvnieku sugas, 9 sikspārņu sugas, vismaz 4 kukaiņēdāju sugas, 7 peļveidīgo grauzēju sugas u.c.
Limitēti medījamo dzīvnieku (aļņu Alces alces, staltbriežu Cervus elaphus, stirnu Capreolus capreolus, meža cūku Sus scrofa un bebru Castor fiber) skaits, pēc oficiālās uzskaites datiem, kopš parka dibināšanas 1997. gadā ir tikai pieaudzis. Pārnadžiem atgremotājiem (stirnām, staltbriežiem un aļņiem) parka teritorijā piemēroti ir aizaugošie izcirtumi, purvmalas u.c. vietas, kas izmantojami barības ieguvei. Šos dzīvniekus var sastapt pat vienuviet, bet tie nav izteikti barības konkurenti.
Ja nu ir radusies vēlme kādu no lielajiem ragaiņiem pavērot, esi diezgan pacietīgs un arī neatlaidīgs. Vasarā pastaigā pa klusāku ezermalu, varbūt izdosies pieķert alni peldam (jā, jā! – tīri labi viņš to pieprot)!
Mežacūkas, kas arī pieder pie pārnadžu kārtas, lielā skaitā sastopamas ĶNP teritorijā. Ejot mežā, sastapšanās ar tām ir diezgan droša (vismaz pēdu nospiedumi, kas atstāj bijību, noteikti tiks manīti).
Nelimitēti medījamie zīdītājdzīvnieki ir pelēkie zaķi Lepus europaeus un baltie zaķi L. timidus, meža caunas Martes martes un akmens caunas M. foina, seski Mustela putorius, Amerikas ūdeles M. vison, ondatras Ondatra zibethicus, āpši Meles meles, lapsas Vulpes vulpes un jenotsuņi Nyctereutes procyonoides. Arī ziņas par skaita izmaiņām šiem dzīvniekiem iegūtas no oficiālajām uzskaitēm, bet tas tomēr nav ticami, speciālas sugu izpētes nav veiktas. Amerikas ūdeles nodara lielus postījumus ligzdojošajiem ūdensputniem Kaņiera ezerā.
Īpašu uzmanību parka teritorijā izpelnījušies vilki Canis lupus un lūši Lynx lynx, kas abi ietilpst ES Biotopu direktīvas 2. pielikumā (iekļautas sugas, kuru aizsardzībai jāveido īpašas teritorijas). Vilki mājvietu raduši Lielā Ķemeru tīreļa apkārtnē, kur ir droša slēptuve no to galvenā konkurenta un, būsim godīgi, arī ienaidnieka – cilvēka. Arī lūsis atzinīgi novērtējis ĶNP mežus un labprāt tajos uzturas.
ĶNP teritorijā mājvietu raduši arī tādi noslēpumaini dzīvnieki kā sikspārņi. No tiem dīķa naktssikspārnis Myotis dasycneme ir aizsargājams arī Eiropas līmenī. Ziemā daļa sikspārņu lido uz siltākām zemēm, bet daļa arī paliek tepat un ziemo, piemēram, lauku māju vecajos pagrabos. Vasarā gan to ir krietni vairāk! Tos iespējams redzēt siltajos gadalaikos Ķemeru pilsētas parkā vai arī pie Slokas ezera, kur var manīt tādus sikspārņus, kas virs ūdens virsmas izveicīgi tvarsta kukaiņus.
ĶNP teritorijā sastopamas arī 32 zivju sugas un 3272 bezmugurkaulnieku sugas.
Šeit aplūkota tikai neliela daļa no visām parka vērtībām. Ja rodas vēlme izzināt ko vairāk, apbruņojies ar pacietību, un uz priekšu!
Lapa atjaunota 19-12-2008
© ĶNP
Lapa izveidota ĶNP, uzturētājs Kārlis Lapiņš
